Tā kā man te uzbāžas, sniegšu apsolīto atbildi uz mīklu: “Kāpēc lidmašīnā aizkrīt ausis, lai gan salons ir hermētisks?”
Man, godīgi sakot, ir nedaudz slinkums to visu aprakstīt, jo skaidrojums izskatās diezgan smagnējs. Bet nāksies vien to darīt.
Lidmašīnas salons ir hermētisks, jo vairāk nekā 3 km augstumā u nesagatavotam cilvēkam sākas veselības problēmas, proti – augstuma slimība. Organisma pierakšanas procesu pie augstuma sauc par aklimatizāciju, par ko mums jau ieminējās Igors Ščukins un Ediks no aizpagājušās daļas.
Ja neveiktu hermetizāciju, lidmašīna nevarētu pacelties augstāk (un arī pacelšanās ātrums būtu ierobežots). Reaktīvajai lidmašīnai lidot tādā augstumā ir ārkārtīgi neizdevīgi no degvielas patēriņa viedokļa.
Teorētiski lidmašīnā varētu uzturēt tādu pašu spiedienu, kāds ir atmosfērā jūras līmenī, tas ir, teorētiskajā 0 metru atzīmē. Tad pacelšanās laikā mēs gandrīz neko nejustu.
Bet spiediena starpība salona iekšpusē un ārpusē nedrīkst pārsniegt noteiktu lielumu, citādi fizelāžas (korpusa) nolietojums būs pārāk liels. Maksimāli šis lielums mums saprotamās mērvienībās ir apmēram 0.6 atmosfēras.
Tas nozīmē, ka pacelšanās laikā gaisa kuģa kapteinis ieslēdz salona hermetizāciju, bet spiediens iekšpusē atšķirsies no spiediena ārpusē ne par veselu atmosfēru. Savukārt 0 metru līmenī (vai no kurienes mēs paceļamies) bija vienas atmosfēras spiediens – tātad spiediens salonā krītas, kāpēc arī aizkrīt ausis.
Tehniski jebkura mūsdienīga lidmašīna var viegli nodrošināt vienas atmosfēras spiedienu salonā – bet to dara tikai kritiskos gadījumos, piemēram, saasinoties pasažieru slimībām. Iemesls, kā jau teicu – nolietojuma samazināšana.
Tagad es ar gandrīz tīru sirdsapziņu turpināšu stāstu. Kāpēc gandrīz? Tāpēc, ka to, kā mums nepārdeva gāzi un benzīnu, es šajā daļā tā arī neizstāstīšu – spriežot pēc visa, tas te nekādi neielīdīs. Iznāk, ka es visus mānu un stāstu atbildes uz mīklām tikai aiznākamajā daļā, nevis nākamajā. Jo labāk – tas uzkurina interesi.
Bet stāsts turpināsies ar to, kā mēs pirkām biļetes uz prāmi. Lietas notika šādi. Runātāji (gandrīz kā sazvērnieki, tikai otrādi) – es un divi Igori, tas ir, tie, kuri vismazāk baidījās komunicēt ar vietējiem un visvairāk zināja angļu valodu, trijatā bez liekas nešanas iegājām iekšā stacijā. Ieraudzījām metāla detektoru. Nācās mugursomu uzmest viņiem uz lentas, bet aifonu un fočiku – uz skapīša. Pagājām tālāk – pa kreisi turniketi, taisni pamatīga rinda, bet pa kreisi tablo. Neko darīt, nostājāmies rindā. Kamēr stāvējām, cipari uz tablo pretim pilsētas nosaukumam “Bandirma”, kurp mums vajadzēja, aizdomīgi samazinājās. Igors (stūrmanis) saprata, ka nebūtu slikti to pārtulkot, bet tas pat bija lieki – tāpat kļuva skaidrs, ka cipari rāda brīvo vietu skaitu uz konkrēto reisu, un nesola mums neko labu. Tā arī izrādījās – uz 18.30 prāmi, ar kuru mēs ļoti gribējām doties uz Bandirmu, bija palikušas 3 biļetes, bet pēc tam tās pazuda vispār. Nācās pirkt uz 20.00. Cena – apmēram 30 liras (10 lati), ja nemeloju – kas ir iespējams, jo man tas ir izkritis no galvas. Bija, starp citu, vēl man tuvāks variants – nopirkt biļetes internetā jau iepriekš, taču tas neguva vairākuma atbalstu.
Turklāt kasieris acīmredzot uzskatīja, ka zina angļu valodu, bet es viņa pārliecību nedalīju – viņš mums iedeva 5 biļetes 6 vietā. Es vispār līdz tam laikam jau biju pārliecinājies par savām turku valodas zināšanām un piedāvāju ar viņu sarunāties viņa barbariskajā mēlē, taču manu līdzdalībnieku vidū šis piedāvājums entuziasmu neizraisīja. Tomēr mēs viņam ar žestiem un kliedzieniem “alti bisiklet” (“6 ričuki”) kaut kā izskaidrojām, kas mums nepieciešams. Vārdu insan, tas ir, cilvēks, es toreiz laikam vēl nezināju, vai varbūt jau biju paskatījies. Cilvēks turciski ir arī “adam”, bet ko tādu man ir pavisam dīvaini teikt – lingvistiskais šoks.
Kad nopirkām biļetes, nolēmām iekost. Te radās zināmas grūtības. Manā uztverē vizīte svešā valstī – tā ir pēc iespējas pilnīgāka iegrimšana kultūrā un paražās, ieskaitot ēdienus un dzērienus. No otras puses, katram par to ir savs viedoklis – Māris kā sagādnieks bija tālredzīgi paķēris vairāk krājumu no mājām. Tas laikam būtu pareizi, ja mēs būtu kalnos vai mežā, bet kilometru no Stambulas centra kāpēc būtu jāēd latviešu sviestmaizes? Man tas nav saprotams, it īpaši ņemot vērā, ka cenas Turcijā ir ļoti pat humānas (par tām vēlāk).
Protams, varētu teikt, ka pie jūras stacijas bija tikai mūsu līdzinieču fāstfūda ēstuve, bet ar kaut ko taču ir jāsāk.
Galu galā es nopirku tostermaizi ar desu un sieru par 4 lirām (1.33 lati, mazāk par 3$). Te jau pavilkās uz eksotiku – pirmkārt, es ieraudzīju slavenās čajbardak – nelielas skaistas glāzītes, no kurām turki dzer tēju pa 30 porcijām dienā. Tēju turki vāra, nevis aplej, pēc garšas tā parasti atgādina Lipton – tas man neiet pie sirds, es mīlu nestipru un aromātisku melno vai dažādu zaļo tēju un ulunus. Bet ne visi ekspedīcijas dalībnieki tā domā – Igoram Ščukinam tēja iepatikās. Ja vēl pieliek cukuru, tad turku tēju var atzīt par normālu, it īpaši reizēm, kad to necenšas savārīt līdz rūgtumam. Provincē tas gadās biežāk nekā Stambulā, bet pilnīgi iespējams, ka esmu subjektīvs.
Otrkārt, desa tostā bija ar garšvielām, un bez cūkgaļas. To garšvielu Igors Ščukins (šefs) vēlāk dēvēja par kinzu, bet mēs līdz pat šim brīdim neesam pārliecināti, vai tas bija pareizi. Man pat šķiet, ka tur viņiem visos ēdienos vienmēr ir vesels maisījums, tikai proporcijas variējas.
Stacijā mēs pasēdējām neilgi – aizbraucām atkal meklēt nelaimīgo gāzi. Neatradām, toties mūs viltīgi ievilināja zivju restorānā. Te nu būs aktuāls novērojums – Turcijā ir 70 miljoni cilvēku, un visiem vajag darbu. Tāpēc cilvēkus nekaunas bāzt visur, kur vien var iestūķēt. Tā, restorānos un reizēm arī bodītēs tevi ievilina speciāli tam paredzēti cilvēki. Viņi to dara izveicīgi un uzmācīgi, bet aiz rokām neķer, kas vien jau iepriecina.
Restorānā mēs pasūtījām kefali par 10 lirām (3 lati/6 $) – dziesmu, ceru, visi zina? Ēdiens bija pagatavots un pasniegts vienkārši – cepta zivs (varbūt pat uz oglēm, viņiem tas ir pierasts) un dārzeņi. Laiks līdz prāmja atiešanai jau spieda, tāpēc mēs nedaudz nervozējām. Bet viss beidzās labi – un zivs, neskatoties uz vienkāršību, bija garšīga. Es pēc atsauksmēm būtu paēdis sultānzivi, bet tobrīd vēl man nebija savas personīgās naudas, tikai sabiedriskā. Rēķināt to visu pēc tam ir apnicīgi, izcelties no kolektīva, kā vienmēr, ir smagi. Principā arī kefale bija laba, tā ka velns ar visu sultānzivi.
Kas vēl smieklīgs bija restorānā? Uz krēsliem atnesa spilvenus, no vienas puses ar rūtotiem rakstiem. Viesmīļi-ievilinātāji runāja krievu, turku un angļu valodas sajaukumā, un šķiet, mūs uzskatīja par lietuviešiem. Viens visu laiku jokoja, ka lietuvieši – Mafia, Sicilia un tā tālāk :-)
Kamēr gaidījām galveno ēdienu, zēns vēl atstiepa aukstās uzkodas. Tagad es nožēloju, ka tās tā arī nepagaršoju, jo īpaši tāpēc, ka ceļveži to iesaka. Bet toreiz man nebija personīgās naudas, turklāt arī entuziasms uz vakara pusi jau viegli izplēn – tomēr nogursti.
Es, šķiet, pabeigšu šo daļu, citādi tā jau ir neiedomājami uzpūtusies. Nākamajā būs par prāmi uz Bandirmu, bet, ja pietiks vietas – tad arī par ierašanos turpat.